Mans labais zirgs, kā bulta skrej!

Uz priekšu, marš!» Bet rumaks trinas,

Tad kuplās krēpes sapurina

Un apstājas. Netālu zib

Pie ozollīksts starp stabiem miglā

Kāds līķis. Jātnieks gaitā žiglā

Caur nāves vārtiem brāzties grib.

Bet aidinieks zem pletnes dīdās,

Krāc, kāpjas atpakaļ un mīdās.

«Mans brašuli, vai tu paties

No briesmu ainas nobijies?

Vai tu jau aizmirsi, kā jājām,

Kā vakar galvas sabradājām

Mēs, degot atriebībā, tiem,

Kas spītē cara likumiem,

Un pakavi kā šķieda paltis,

Kur recēt sāka asins šaltis.

Vai tagad viss tik svešs tev šķiet?

Mans brašais zirgs, uz priekšu, straujais!»

Tad rumaks pavēlniekam ļaujas

Un cauri karātavām iet.

Atdzejojis Paulis Kalva

KIPRENSKIM.

Tu tīkams modei vieglspārnotai —

Ne francūzis, ne anglis cēls,

Un atkal tavas burvju otas

Ir radīts skaidro mūzu dēls.

Tas es — man nemirstība dota,

Par kapu tagad smej mans tēls.

Kā spogulī es sevi pētu,

Bet spogulis šis glaimot prot.

Tas teic, ka mūžam neiespētu

Es augsto gaumi pazemot,

Ka Parīze un Roma svētā

Var mani tagad apbrīnot.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

GALVASKAUSS

Ņem, Delvig, galvaskausu šo

Kā senču mantojumu savu.

Tev, baron, stāstīšu kaut ko