Ar ūsām, zobos pīpīti,

Bij Rīgā ieradies. Tur sāka

Viņš alu tempt ar lepnu māku,

Pa kneipēm apkārt sāka klīst,

Vai jūrmalā gar krastu klejot,

Par Lothenu, pilns sapņu, dzejot

Un dažreiz skumjās žīdus sist.

Zem restorāna trepēm mita

Viņš vientuļš šaurā ūķītī,

Kur gleznu vietā kārti bij

īss mētelis un cepurīte,

Un rapieris — šis telpas gods;

Uz galda albums piesvltrots,

Bet, tīmekļotā kaktā likti,

Uz grīdas Platons bij ar Fihti

Un dažs labs austrumleksikons —

Šis divkāršs nodarbību klons

Gan pētniekam, gan žurku baram.

Mēs vienu droši sacīt varam:

Tukšs greznums gudrajam šķiet lieks,

Tam bagātība nenāk prātā,

Viņš mierīgs svilpo savā krātā,

Viss liekais viņam — smejams nieks.

Mums zintnieks māca: mērenība

Ir cēlu siržu atspīdums.

Tak studentam tā saimniecībā

Bij kāds jo svarīgs iztrūkums:

Tam bij kāds priekšmets nepieciešams,

Šis priekšmets saucās — ģindenis,

Kurš filozofs nav mīlējis

Šo lietu, tīkamu patiešām,

Kas sirdij tuva, prātam der?

Bet kur lai ģindeni viņš ķer?

Reiz skatās: ķesteris tur dzer!

Ar to nu viņam jāsaietas

Pēc sava rakstura un vietas,

Spriež students, tāds var noderēt.