Viņš iepazīties steidz, un raugi —

Pēc brīža tie jau blakus sēd

Un vēl pēc brīža ir jau draugi,

Un drīz vien mūsu sapņotājs

Pie alus glāzes putotās

Tam savas bēdas izsūdzēja

Un teica: «Mīļais draugs, vai tev,

Kad atliek stunda pavaļēja,

Nav iespējams ņemt līdzi sev

Un ievest mani akmens teltī,

Kur tik daudz skeletu guļ velti,

Un kādu no tiem palīdzēt

Man no šīm velvēm izšķūrēt?

Tev zvēru pie Aīda dzīlēm,

Šī piemiņa no drauga mīļā

Līdz dzīves stundai pēdējai

Būs rota manai istabai.»

Mēms ķesteris aiz pārsteiguma.

«Kas tev nāk prātā? Pasaulīti

Lauzt kapu miera svinīgumu,

Vērt svēto līķu patvērumu

Un vienu no tiem nolaupīt!

Un to lai es? … Es — apsargātājs!

Ko pēc tam līķi nesacīs?»

Tak alus — baiļu klīdinātājs

Un sirdsapziņas midzinātājs

Bij beidzot šaubas uzveicis …

«Nu, lai ir tā!» Un, vārdu dodams,

Viņš apsolās — pret nakti, protams,

Būt gatavs. Laiks tiek norunāts,

Un šķīrās tie.

Nakts dienu māc.

Klāt tumsa. Pledā ietīstljies,

Pie slēgtas kapu galerijas

Stāv mūsu students slavenais

Un ķesteris stāv grēcīgais,