Spert gatavs soli liktenīgo.

Tam rokā patumšs lukturs spīgo.

Klau, noskrapšķ aizslēgs rūsošais,

Smilkst spalgi durvis nodevīgās,

Un varoņpāris pārdrošais

Kāpj kapu ejās senlaicīgās.

'Zem akmens griestiem spriešļotiem,

Kas lukturgaismā blāv virs tiem,

Tie soļo. Gaismas izbiedēta,

Kā dziļu bezdibeņu vēda

Tiem pretī kapu atbalss dun.

Gar sienām zārkos līķi trun;

Vīd bruņas, vairogi un kroņi,

Šie lepnie trūdu pavadoņi

Uz nemošanos migušiem,

Šeit dusošajiem baroniem . ..

Es nekādā ziņā neuzdrošinātos šai poētiskajā mirklī atmest ilūziju, ja tavs sencis, kura zārks pirmais pagadījās pa rokai studentam, būtu iedomājies parādīt pretestību, saķerot studentu aiz apkakles vai padraudot tam ar kaula dūri, vai kaut kā citādi izpaužot savu nepatiku; diemžēl nolaupīšana noritēja gluži mierīgā garā. Students sadalīja baronu gabalos un sastūķēja viņa kaulus sev kabatās. Pārnācis mājās, viņš ļoti prasmīgi sasaistīja ar iil;iepli tos atkal kopā, tādējādi pagatavodams sev pavisam pieklājīgu ģindeni. Taču tenkas par barona kaulu pārvietošanos no pagraba uz restorāna patrepi drīz vien izplatījās pa pilsētu. Noziedzīgais ķesteris zaudēja savu vietu, bet students bija spiests bēgt no Rīgas, un, tā kā apstākļi neatļāva viņam paņemt līdzi savu nakamo, tad viņš sadalīja baronu atkal gabalos un izdāļāja gabalus saviem draugiem.