Nu, Delvig, galvaskausu šo
Nem sev kā senču mantojumu.
Tu viņu skaisti ietvaro
Ar pieklājīgu apkalumu.
Lai kapu dāvana tev kļūst
Par sirdi spirdzinošu prieku
Un dzirkstošs vīns no viņa plūst!
Līdz ar Korsara dziesminieku
To savās dzīrēs cilāt trauc,
Ar seno skandināvu tīksmi
Valhallas garus ciemā sauc
Vai tā kā Hamlets — Baratinskis
Uz viņu savus sapņus vērs:
Ar filozofa skatu svērts,
Šis nedzīvs dzīves sludinātājs
Kā dziļu runu līdzrunātājs
Ir allaž dzīvas galvas vērts.
Atdzejojis Kārlis Strāls
Cik cildens viesu pulkā spožā
Stāj caru priekšā dziesminieks,
Tā varā asaras un prieks,
Tā vārdos patiesība možā.
Pie galda lielmaņus viņš vēro
Un viņu uzpūtību mēro.
Pēc īstas slavas ilgojas
Viņš, kuplinādams dzīres šās.
Bet tajā pašā laikā tauta,
Kur žogs un melnais lievenis,