Klau, zvanu tornī pulkstens sit, —

Ir pusnakts. Pēkšņi roku smagu

Kāds pieklauvē. Top saime nemierīga,

Bet jaunais ebrejs cēlies iet

Un izbrīnījies atver durvis.

Nāk iekšā gājējs nepazīstams,

Tam rokā ceļinieka spieķis.

Atdzejojis Eižens Mindenborgs

# ,

** AI

Tu dievmāte, bet nevis tā,

Kas apbūra vien svēto garu

Ar savu skaisto acu varu, —

Tu visiem patīc, dievišķā.

Tu — nevis tā, kas Jēzu ir

Bez vīra ziņas dzemdējusi, —

Vēl zināms dievs, ko pielūdz klusi

Un kura balsi skaistums dzird,

Viņš Tibula un Parnī gans,

Mans mocītājs un mierinātājs,

Viņš Amors un tu — viņa māte,

Un tālab dievmāte tu man!

Atdzejojusi Ārija Elksne

ZIEMAS CEĻŠ

Miglas plūsmā viļņainajā

Pavīd mēness debesīs,

Skumīgajā sniega klajā

Blāva, skumja gaisma līst.

Ziemas ceļu apnicīgu

Mēro ašais trijjūgs mans,

Gurdinoši, vienmuļīgi

Zvārgulītis skan un skan.

Kaut ko dārgu, tuvu jaušu

Dziesmās, kuras vedējs dzied:

Brīžam tajās ilgas gaužas,

Brīžam skaļu līksmi vied . ..

Neredz uguntiņu spīdot,

Neredz māju … Sniegājs vien . .

Un man pretī, strauji slīdot,

Tikai verstu stabi skrien.

Skumji man .. . Rit, Ņina mīļā,