Melni vēži dažuviet.

Zemnieks logu aizcērt spēji,

Pazīdams, kas viesis šis.

«Kaut tu būtu izčibējis!»

Nočukst, bailēs pamiris.

Sajūk domas, nomāc šausmas,

Vārdzinot kā drudzis grūts.

Dzird viņš klauvējam līdz ausmai

Gan pie vārtiem, gan pie rūts.

Valodas klīst apkārt baigas:

Katru gadu vēl pēc tam

Zemnieks zināmajā laikā

Gaida viesi atnākam.

Todien plosās vējš kopš rīta,

Naktī vētra krāc un dūc,

Klauvē slīkonis bez mitas

Gan pie vārtiem, gan pie rūts.

Atdzejojusi Miidza Dendrupe

Krauklis krauklim pretī trauc,

Krauklis krauklim skaļi krauc:

«Kraukli, mums ir viena bēda —

Kur gan pusdienas lai ēdam?»

Krauklis krauklim atkrauc tā:

«Pusdienosim atmatā,

Zinu — tur, zem vītolkoka,

Zālē spēkavīrs guļ nokauts.

Kas un kāpēc nokāvis,

Zināms vanagam tas viss

Un vēl ķēvei rikšotājai,

Un vēl jaunai sievai mājās.

Vanags birzī ielaidās,

Ķēvi tagad naidnieks jās,

Sieva mīļo gaida sētā,

Dzīvo — ne jau nogalēto.»

Atdzejojis Vladimirs Kuijaks

* * *

Pilsēt krāšņā, nabadzīgā,

Gars bez brīves, izskats stalts,

Debess bāli zaļganīgā,

Skumjas, aukstums, granīts salts, —

Tomēr sirds man tevi žēlo,