Jo te reizēm pastaigā

Redzu kājiņu es cēlo,

Vijas cirta zeltainā.

Atdzejojusi Elīna Zālīte

Kur fontāns irdz starp akmens sienām

Un lauru lapās lāses viz,

Ar vārsmu pērlēm senās dienās

Ir hanus dzejnieks priecējis.

Uz skaļo svētku līksmes stīgas

Ar veiklu roku vēra tas

Gan glaimu krelles caurspīdīgās,

Gan smagās zelta gudrības.

Bij Krimai mīļi Sādi dēli,

Un tālab nebrīnieties vis,

Ka dziesminieks ar savu kvēli

Bahčisaraju apbūris.

Viņš nostāstus un teiksmas klāja

Kā Erevānas paklājus

Un hanu dzīres kuplināja,

Lai viesus nemāc drūmums kluss.

Un tomēr austrumnieku dzejā,

Lai cik tā daiļrunīga šķiet,

Mēs tādu spēku neuzejam,

Ar kādu sirdis prot mums siet

Tas spārnotais un gudrais dzejnieks,

Ko izauklējis teiksmu krasts,

Kur vīri briesmām acīs smejas

Un sievas zied kā hūrijas.

Atdzejojusi Ārija Elksne

ANčARS

Kur tuksnesis snauž kails un liess,

Aug ančars smiltis kaistošajās,

Kā sargkareivis nostājies —

Drūms, bargs un vientuļš zemes klajā.

No stepes, kura slāpēs tvīkst,

Tas dzimis dusmu dienas bulā,

Ir dzirdīts sakņu vijums sīksts

Un zari tam ar indes sulām.

No nāveskoka inde lās,

Caur mizu spiežas, tveicē kūstot,