Un sarec vēsās naktsstundās,

Par caurspīdīgiem sveķiem kļūstot.

Ne tīģeris šurp atklaiņo,

Ne putnu mana atlidojam,

Vien smilšu vētra brāž ap to,

Tad trauc jau nāvējoša projām.

Ja lietus nolīst kādudien,

Pa lapām ritot, lāses gausās

Ar indi pieriet ātri vien,

Pil sazaļotas smiltīs sausās.

Bet cilvēks lika cilvēkam,

Lai atnes viņam nāveszāles;

Kalps, tūdaļ paklausīdams tam,

Viens devās tuksnesīgā tālē.

Kad atgriezās viņš citurīt

Ar indīgajiem sveķiem plaukstās,

Pār viņa pieri sāka līt

Jau nāves sviedru šaltis aukstās;

Tad nespēks lika smiltīs krist

Pie telts, kur viņu ēna klāja.

Drīz nabags vergs bij nomiris

Pie nežēlīgā kunga kājām.

Bet valdnieks varenais pēc tam

Mērkt indē bultas pavēlēja,

Pār robežām tās raidīdams,

Viņš kaimiņzemēs nāvi sēja.

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

ATBILDE A. GOTOVCEVAI

Gan alkaini, gan neticīgi

Uz taviem ziediem skatos es.

Kam, bargais stoiķi, nebūs tīkams

Tāds sveiciens, kuru daiļums nes?

Gan lepojos ar tiem, gan bīstos;

Tavs puķēs slēptais pārmetums

Man tomēr atminams nav īsti.

Vai tiešām vērts tev dusmās tumst?

Ai, kādas mokas izciest nāktos