Tam ķengātājam, kas jebkad

Melst nodevīgas runas sāktu

Par dzimumu, kam kalpo pats!

Ar mīlu urdošu un grūtu

Uz mūžu tiktu sodīts tas,

Bet tu kā pierādījums būtu,

Cik viņa nievas aplamas.

Atdzejojusi Ārija Elksne

ZIEDS

Zieds sakaltis, kam smarža gaisa,

Te aizmirsts vecā grāmatā,

Kam pēkšņi minējumus raisi

Un dvēselei liec sapņot tā?

Teic — kur un kādā pavasarī

Tev bija plaukt? Kāpēc tu lauzts?

Vai roku atcerēties vari,

Starp lappusēm kas lika snaust?

Lai satikšanos pieminētu

Vai šķiršanos, par ko sirds skumst;

Vai vienatnības mirkli svētu,

Kur klusē lauks un meži tumst?

Vai ir vēl dzīvi viņš un viņa,

Vai varbūt ceļš līdz galam iets?

Un novīluši tie bez miņas

Kā šeit šis dīvais, svešais zieds?

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

Cik strauju soli gaitā staltā

Mans zirgs, no jauna apkalts, trauc!

Kā noskan zeme, ledū kaltā,

Kad pakavi tai pāri klaudz!

Cik krievu dabai tomēr vēlīgs

Šis rudens saltums spirdzinošs,

Kad vaigs, ko skāris aukstums dzēlīgs,

Kā rozes kvēlo sārti košs.

Jau skumīgs mežs, un vītums zālē,

Līdz diena aust, to vakars dzēš,

Kā ceļnieks vēls, kas devies tālē,

Pie loga dauzās rudens vējš …