Atkal kopā būsim mēs.

Kamīns degs, un gaismā zvīļā

Tikai tevī vēršos es.

Sienas pulkstens stundas skaitīs,

Jāizklīst tad viesiem būs,

Apnicīgos projām raidīs

Pusnakts, nešķirdama mūs.

Skumji, garlaicīgi, Ņina:

Vedējs snauž, vien zvārgulis

Šķind bez mitas, nogurdina,

Apmiglojies mēness viz.

Atdzejojis Vladimirs Kal laks

STANCES

Uz labu cerēt gribas man

Un ticēt nākotnei paliesi:

Cars Pēteris ir arīdzan

Par dumpiniekiem spriedis tiesu.

Bet taisnības sirds alka tam,

Ar zinātnēm viņš draugos bija,

Ne streļcam, Dolgorukijam

Viņš augstu vietu ierādīja.

Ar patvaldnieka roku tas

It visur gara gaismu sēja

Un dzimtās zemes uzvaras

Jau toreiz gudri paredzēja.

Gan varonis, ko slava vij,

Gan zinātnieks, gan vienkāršs galdnieks,

Arvienu darbā aizrauts bij

Sis krievu zemes dižais valdnieks.

Ar savu dzimtu lepojies;

Lai lielais sencis atdzimst tevī,

Nevienam neliec velti ciest

Un nenes ilgi dusmas sevī.

Atdzejojusi Ārija Elksne

8

MORDVINOVAM

Jau paguris bij ērglis pēdējais,

Kam dižā Katrīna reiz uzticējās,

Un, spārnus nolaidis, viņš nedomāja vairs

Par Pindu nevaldāmiem vējiem.

Tad nāci tu, un, tavas gaismas skarts,

Viņš nogurušos spārnus atkal pleta