No tumšās aizas atvadoties,

Turp vēlos augšup brīvē kļūt

Un klusā mākoņcellē doties,

Lai varu dievam blakus būt! . . .

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

DELIBAŠS

Abās nometnēs redz ļaudis:

Pakalnā, kur troksnis ašs,

Kazakiem pa priekšu šaudās

Pārgalvīgais delibašs.

Delibaš! mazlietiņ rāmāk •—

Nāve tuvu, piesargies!

Joks var nobeigties ar «āmen» —

Var uz piķa uzdurties.

Kazaciņ, brāl! nelien kaujā —

Delibašam cirtiens drošs,

Nošņāps viņš tev galvu straujo,

Kas vēl turas kamiešos!

Traucas, kliedz, un — galu galā —

Paskatieties! Gatavs jau:

Delibašs ir piķa galā,

Kazakam vairs galvas nav.

.AJdze/o//s Jāzeps Osmon/s

Pār kalniem Gruzijā nakts migla nolaižas,

Aragva, tumsā šalcot, neviz.

Tik skumji man un viegli: gaišs ir mirklis tas,

Kad manas skumjas pilnas tevis,

Tik tevis, tevis vien … Gaist bēda ienīstā,

Kas mocītu, kas satraukt spētu;

Sirds atkal deg un mīl, jo tagad saprot tā,

Ka nemīlēt vairs nevarētu.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

NO HAFIZA

(Nometne pie E i i r a t a s)

Nedzenies pēc slavas karā —

Pārāk maigs ir skaistums tavs!

Neej cīnītāju barā

Asiņainus šķēpus lauzt.

Zinu: nāve ies tev secen.

Redzot, kāds tev skaistums dots,

Azrails pār tevi necels