Tev līdz, kur kulbas rati glabā

Vēl smaržas tās, ko vēji nes

No tavu stepju pamales.

Nav, protams, tavas acis platas,

Bet pierei platuma par daudz;

Ja kāds uz tavām kājām skatās,

Redz: zīdā tu tās neiežņaudz;

Tev franču valoda ir sveša,

Par «Sen-Maru» tu nejūsmo.

Un Šekspīrs? Nedaudzini dvešot

Tu viņu, nē, — liec mierā to;

Tu ilgu sapņos neiegrimsti,

Tev «Ma dov'ē» lemts dziedāt nav.

Kad galvā domu tukšums jau

Vai galopu kad lēkāt rimsti…

Vai svarīgi tas? — Iekams post

Man tālam ceļam jaunus zirgus,

Šī mežonīgo skatu mirga

Kļūst mana laime un mans posts.

Ai draugi, vai tad nav vienalga:

Vai greznā zālē laimi just,

Vai kibitkā, kad stepe valga,

Tās aizmirstības rokās zust?

Atdzejojis Andris Vējāns

Bruņinieks šis bija nabags

Patiess, godprātīgs un drošs,

Drūms no skata, rāmas dabas,

Bāls un allaž klusējošs.

Skatīt parādību dīvu

Bruņinieks bij izredzēts,

Lai uz mūžu sirdī dzīvo

Brīnums pārdabīgs un svēts.

Viņš uz Zenēvu reiz jājis,

Pēkšņi raugās: mirdzošs, cēls

Ceļmalā pie krusta stājis

Pašas dieva mātes tēls.

Kopš tā brīža akls tapa

Viņš pret zemes daiļavām,

Nepārmija līdz pat kapam