Vārdu laipnīgu ar tām.

Kaklautu vairs nevalkāja,

Tikai rožukroņi vien,

Viņa skumjo vaigu klāja

Smagais vizīrs mūžudien.

Kvēlam sapnim uzticējies,

Kuram dzīvē veltīts viss,

Vārdus Ave Malcr Dei

Vairogā sev rakstījis

Paša asinīm viņš bija.

Raudot, pielūdzot no sirds,

Augas naktis noraudzījās

Svētbildē, kur viņa mirdz.

Suminot vien izredzēto,

Savādniekam bālajam

Tēvu, Dēlu, Garu svēto

Godāt piemirsās pa tam.

Kad pa Palestīnu trauca

Paladīni karojot,

Savu dāmu vārdus sauca,

Lai tie cīņā spēku dod.

«Lumen coelum, sancta rosa!»

Izsaucās viņš iedvesmots,

Allaž pirmais cīņā posās —

Musulmaņu bieds un sods.

Vēlāk atkal pilī drūmā

Viens, kā cietumsienās mests,

Mita, sirgdams ilgās kļūmās,

Nomira bez grēksūdzes.

Nāves brīdī bija sātans

Ieradies pēc dvēseles,

Tīkodams to savā prātā

Tūdaļ prom uz elli nest:

Viņš, sak, dievu lūgt nav jēdzis,

Nav pat gavējis, paties,

Un ap Kristus māti mēdzis

Piedauzīgi lakstoties.

Taču savam bruņiniekam

Dievmāte bij žēlīga,

Viņu paradīzes priekā

Ievadīja vēlīga.

Atdzejojis Vladimirs Kaljaks