Mīlā reibt līdz novembrim.

Atdzejojis Paulis Kaiva

ZĪMES

Pie jums es braucu: sapņu pulks

Aiz manis'vijās draiskā barā,

Un staroja man mēness spulgs

No labās puses novakarā.

Es braucu prom: cits sapņu laiks . . .

Sirds pilna skumju bij un sala,

Un blāvoja man mēness vaigs

No kreisās puses drūvs bez gala.

Mums, dzejniekiem, tā bridis kluss

Liek mūžbaltdien skart sapņu stīgas,

Tā sakrīt zīmes māņticīgas

Ar to, ko sirds spēj dziļi just.

Atdzejojis Laimonis Kamara

EPIGRAMMA

No žurnāliem daudz pārestību cietis,

Vīrs nolēma, ka smaidiem nav te vietas;

Viņš nosūdzēja cenzoru uzreiz;

Tak cenzors smej, bet pats viņš staigā greizs.

Dažs lamu vārds, bez šaubām, gadās riskants,

Tā nedrīkst teikt: «Lūk, vecis tāds un tāds

Ir āzis īsts, tam svešs ir goda prals,

Viņš stulbs un Jauns,» — tas viss būs personiski.

Bet, piemēram, jūs varat sacīt tā,

Ka mūzu vecticībnieks Parnasā

Mīl (savos rakstos) bezjēdzīgi prātot,

Ir reti vārgs un reti garlaicīgs,

Ir miesās smags, bet toties garā sīks;

Ne persona, bet tikai literātors.

Atdzejojis Harijs Heisiers

PAR I. VEĻIKOPOĻSKI

Ai Beverlej, pa pusei Horācij!

Ai dzejniek-spēlmani, kā kārtis tevi rij!

Ir tēva sudrabs nospēlēts un vārds,

Ne kučieris, ne zirgs nav pasargāts,