Un, skaļi gavilēdams, priecājās, ka var

No jauna lidot ritam pretim.

Mordvinov, ne jau velti mīlētu

Un cienītu tik ļoti Petrovs tevi, —

Kas dzejā pausts, to īstenoji tu

Un viņa sapņus nenodevi.

Cik spoži tagad piepildījies viss,

Ko viņa pareģojums noģiest ļāva;

Nu Domē, stingru vietu ieņēmis,

2

Tu — jaunais Dolgorukij — stāvi.

Tā, nogruvis no kalniem, ciets un spožs

Zviln sirmais granīts putojošā krācē,

Un velti pērkons grand un vilnis putojošs

Pret viņa sāniem šļācas.

Visgrūtākajam darbam izredzēts,

Par cara mantu nomodā tu stāvi,

Tev bāra sīkais devums tikpat svēts

Kā zelts, ko Sibīrija dāvā.

Atdzejojusi Ārija Elksne

Jūs Sibīrijas raktuvēs

Vēl pacietieties lepnā prātā,

Ne jūsu darbi iznīkt spēs,

Ne dižās domas izdomātās.

Iet cerība it visur līdz,

Kaut pazemē jūs smokat drūmā,

Tā iepriecinās stundās kļumās,

Un pienāks bridis sengaidīts:

Spēks draudzībai un mīlai būs

Jūs rast aiz restēm tēraudkaltām,

Kā katordznieku alās saltās

Šī brīvā balss jau sasniedz jūs.

Reiz smagās važas lauztas tiks,

Reiz sagrūs drupās cietumsienas,

Un zobenus tad brīves dienā

Jums brāļi atkal rokās liks.