Un domas aizmaldās . . . Tad grāmatu ciet veru

Un, spalvu satvēris, ar piespiešanos ceru

Kaut ko no mūzas gūt, kas miegā laižas jau.

Bet vārdi nesaistās … Un man vairs varas nav

Pār vieglo atskaņu, šo kalponīti žiglo:

Plūst gļēvi dzejas pants, plūst miegains, auksts un miglains.

Kad spēkus izsmēlis ar liru sāktais karš,

Es viesistabā izeju, kur pārmīt var

Par cukurfabrikām un vēlēšanām domas.

Bet tikmēr saimniece, kam atkal drūma oma,

Ar tēraudadatām jo žigli darbu steidz

Vai pūlas izzīlēt, ko kāravkungs tai teic.

Man apnīk viss, un tā iet vientulībā dienas.

Bet reiz pret vakaru, šais skumju pilnās sienās

Pie dambretes kad kaktā garlaikojos es,

Mums pēkšņi kamanas no tālas vietas nes

Šurp večiņu un divas meitas, daiļaviņas.

(Tik gaišmatainas un tik smuidras abas viņas!)

Kā tad sāk atmosties šis klusais nostūris,

Kā dzīve zeļ, ak dievs, un cik kļūst pilnīgs viss!

Pa skatam vērīgam vispirms, pa vārdam ašam,

Un tad pēc brīža vēl, un tad jau runas plašas,

Ko pārtrauc draudzīgs smaids, sirds krūtīs strauji pukst,

Skan dziesmas, valsi dej, pie galda kaut ko čukst,

Kļūst acis valgas, runas viegli tīksmas,

Un kāpnēs šaurajās gurst meičai kājas tvīksmē,

Drīz mijkrēslī uz balkona tā slepus iet,