Kails kakls, krūtis tai un sejā auka dzied!

Bet sniegputenī plaukst bez bailēm krievu roze.

Cik salā karsts šķiet skūpsts kā īsta saules goze!

Un krievu daiļava cik spirgta, sniegs kad dzeļ!

Atdzejojis Paulis Kalva

ZIEMAS RĪTS

Ir sals un saule — diena jauka.

Kāpēc vēl jādus manam draugam?

Tev, skaistulīte, mosties laiks!

Ver liegos plakstus laimes jausmā,

Kad ziemeļi mirdz baltā ausmā,

Nāc tu kā ziemeļzvaigznes zaigs.

Tu zini — vakar vētra traucās,

Ar zemi debess miglā jaucās

Un mēness, mākoņbirgās sviests,

Kā dzeltens plankums grima blāvi,

Tu skumjām sevi nomākt ļāvi, •—

Bet šodien — logā paskaties!

Zem gaiši zilā debess juma,

Zem saules skaidrā starojuma

Redz sniega krāšņos paklājus.

Tiem melni apkārt meži kailie,

Slej sarmā egles zaļās smailes,

Un upīte zem ledus dus.

Plūst dzintargaisma visā telpā,

Es klausos līksmā uguns elpā,

Sprakst krāsnī malka, liesmas dūc.

Šķiet, ka tās tumšas domas dzēstu, —

Bet ja nu kamanās mēs sēstu?

Lai bēro ķēvīti mums jūdz!

Pa rīta sniegu traucam auļos,

Draugs, mūsu sirdis laime sauļo,

Kad zirgs tik nevaldāmi skrej.

Gar acīm sniega klaji mijas

Ar mežiem, kas tik kupli bija,

Šis krasts tik mīļš man dvēselei.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe