Zēns Fēbam himnu veltīt steidz.
«Gan gribas daudz, bet prātu rodiet!
Cik īsti gadu viņam, teic?» —
«Būs piecpadsmit.» — «Hei, rīkstes dodiet!»
Pēc tam kāds seminārists nāk
Ar disertāciju par dzeju,
Un, lūpā kozdams teju teju,
Fēbs pirmo lapu lasīt sāk.
Kā skurbs no tvana, balsi piktu
Viņš pārtrauc nejēga tūlīt
Un teic, ka nebūtu par sliktu
Tam duci koku uzskaitīt.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Jūs mīlēju; un mīlestība mana
Varbūt vēl kvēl un nedzisīs nekad,
Lai nesatrauc jūs tāda atzīšanās,
Es nevēlos nebūt jūs skumdināt.
Jūs mīlēju es mēmā bezcerībā,
Gan greizsirdīgs, gan mulstot kautrībā,
Tik dedzīgā, tik maigā aizrautībā,
Ka dievs lai dod jūs citam mīlēt tā.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Es gatavs, varu braukt; kurp jūs, turp ari es,Jums, draugi, sekošu uz visas pasaules,
Lai viņu, augstprātīgo, neredz diena sūra:
Kaut ceļi aizvestu pie tālās Ķīnas mūra,
Uz skaļo Parīzi kaut būtu jābrauc man,
Kur Taso laivinieka dziesmas neatskan,
Kur senās pilsētas guļ pelnos, gadu maltās,
Kur zaļās cipreses slien savas galvas staltās,
Es gatavs braukt. Bet, draugi, kā jums šķiet:
Vai mana kaislība rims ceļā kaut mazliet?
Vai tur es aizmirsīšu viņas lepno tēlu,