Beidz sevi bezprātībās šķiest

Un pamet loku lepno, spožo:

Draugs tikai viens tev atlicies.

Atdzejojusi Ārija Elksne

IEKĀROTĀJĀ BISTEI

Nav kļūdas še, kas tevi baida:

Ir mākslinieka darināts

Gan vaigs, uz kura marmors smaida,

Gan piere, slēpts kur naida prāts.

Ne velti pretrunīgā dejā

Te mijas bardzība un smīns,

Tāds tiešām bijis viņš: gan sejā,

Gan ari dzīvē arlekīns.

Atdzejojis Laimonis Kamara

Vai skaļā ielu troksnī eju,

Vai ļaužu pulkā baznīcā,

Ar jauniem bezprāšiem kad smeju,

Man vienmēr mani sapņi māj.

Es saku sev: — Prom gadi steidzas,

Un, lai cik liels ir mūsu bars,

Reiz tomēr dzīvei jāizbeidzas,

Un drīz jau kādu nāve skars.

Kad sirmā ozolā es raugos,

Tad domāju: — Šis milzis vecs

Ar mūžību ir vairāk draugos

Kā es. Daudz paaudžu tas redz.

Kad bērnu mīļoto es glaužu,

—   Ardievu! — domās saku maigs

Un savu aiziešanu jaušu:

—   Man jāsatrūd, tev ziedēt laiks!

Tā katru dienu, katru gadu

Spēj domas tikai vienu paust:

Ka tuvāk nāvei dzīvi vadu, —

Es cenšos beigu stundu jaust.

Kur liktenis man nāvi sūtīs?

Vai kaujā, ceļā, ūdeņos?

Kad elpa beidzot norims krūtīs,

Šī ieleja man kapu dos?