Scorn nol the sonnet, crittc.

Wordsworth

Pat drūmais Dante sonetu nav pēlis,

Petrarka, mīlas pilns, tam piederēja viss.

Un Šekspīrs mīlēja tā rindu raito spēli,

Kamoenss sāpes tanī izteicis.

Vēl tagad dzejnieki tam uztic savu kvēli,

Tas noder Vordsvortam kā ierocis,

Kad, lauku klusumā no pilsētas prom cēlies,

Viņš neļauj ideāliem sirdī dzist.

Un Taurijā, kur augsta debess jumjas,

Tā rindās lietuviešu dzejnieks skumjas

Par savu dzimteni visnotaļ atbalso.

Mēs nepazinām formu neredzēto,

Kad Delvigs bij jau aizrāvies ar to

Un aizmirsa pat heksametru svēto.

Atdzejojis Jāzeps Osmanis

S o n e t s

Klau, dzejniek, nedzenies pēc ļaužu mīlestības,

Jo cildinājums skaļš ir vīstošs mirkļa zieds;

Drīz pūļa smiekli dzels un muļķa pārgudrības,

Bet paliec neskarams un drūmā mierā ciets.

Tu valdnieks: dzīvo viens. Pilns prāta paļāvības,

Kurp vada brīves ceļš, turp drošu soli liec,