Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

ARIONS

Bij mūsu laivā ļaužu daudz;

Dažs buru platāk vējam vēra

Un citi dziļāk dzelmi tvēra

Ar dižiem airiem. Nesatrauc

Tie gudro stūrmani pie stūres,

Kas laivu vada nerunīgs.

Un es — es drosmē bezrūpīgs

Tiem dziedāju .. . Tad nevaldīgs

Vējš pēkšņi sabangoja jūru .. .

Zūd stūrmanis, zūd kuģinieks!

Un es vien, teiksmains dziesminieks,

Mests krastā viesuļvētrā straujā,

Tās pašas himnas skandinu,

Tad valgo tērpu attinu

Un saulē izžāvēju kraujā.

Atdzejojis Jānis Sudrabkaļus

DZEJNIEKS

Pirms Apolons nav aicinājis,

Lai viņam tiktu upurēts,

Šis dzīves raizēs niecīgajās

Slīgt mazdūšīgi dzejnieks mēdz;

Ir mēmas svētās liras stīgas,

Salts viņa dvēseli māc miegs,

Starp ļaudīm sīkajiem visslkāks

Varbūt tobrīd ir dziesminieks.

Bet, tiklīdz modro dzirdi skar

Vārds dievišķais, — tam atsaucoties,

Kā ērglis, kas no dusas modies,

Kļūst spārnots dziesminieka gars.

Ne burzmas skaļums saista prātu,

Ne izpriecas vairs baudu sniedz,

Viņš elkam, pūļa dievinātam,

Pie kājām galvu nenoliec.

Pilns skaņu, kuras dzimst bez stājas,

Pilns nemiera — viņš aizbēg tad

Uz klusu piekrasti viens pats,