Uz plašskanigu ozolāju …

Atdzejojusi Mirdza Bendrupe

lakstīgala un roze

Kad pavasaiis klāt un dārzā roze zied,

Nakts miglā, klusumā tai lakstīgala dzied.

Bet roze neklausās — ne jūtot ko, ne manot,

Zieds snaudā līgojas, šīm mīlas himnām skanot.

Vai nedziedi tāpat tu saltai skaistulei?

Ak dzejniek, atjēdzies! Pēc kā gan tiecies, teic?

Ne viņa ieklausās, ne tevi sapratusi;

Tu lūkojies — tā zied, bet sauksi — viņa klusē.

Atdzejojis VJadJmirs Kaijaks

TRIS AVOTI

Mums dzīves stepē bezgalīgā, sērā

Trīs avoti 110 zemes dīvi plūst.

Viens izverd jaunību — tas straujš bez mēra —

Un šalc, un mirdz, lai nemieru sirds gūst.

Bet Kastaļavots iedvesmai veļ vilni,

To dzīves stepē trimdinieki rod.

Bet trešais — vēsas aizmirstības pilni

Tam ūdeņi — vissaldāk veldzi dod.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

EŅĢELIS

Pie debess vārtiem, domās grimis,

Reiz eņģelis bij stājies maigs,

Bet dēmons — dumpīgs, nenorimis

Pār elles dzīlēm laidās baigs.

Gars noliedzējs, ko šaubas tirdī,

Uz šķīsto garu lūkojās,

Un neviļus karsts maigums sirdī

Tam pirmo reizi iezagās.

Viņš teica: «Piedod, ka te klīstu,

Man mirdzums tavs nav bijis velts:

Ne visu debesīs es nīstu,

Ne viss virs zemes manis pelts.»