Atdzejojusi Elīna Zāli

Cik krāšņa nakts

Cik krāšņa nakts! Pie debess saltās

Neviena mākonīša balta:

Kā zīda telts viss zilais loks,

Kur zvaigznes izkaisītas riekšām.

Bet lejā, ielās, tumšs ik logs

Un vārtiem smagas bultas priekšā,

Un katrai sētai apjozts žogs.

Sen rimis tirgus troksnis, strīdi,

Vien, māju sargādams, pa brīdim

Suns ievankšķas un ķēdi kuļ.

Un Maskava tik rāmi guļ

Pēc šausmu dienas miegu cietu.

Nakts bālu krēslas autu sedz

Pār laukumu ar soda vietu,

Kur svaigas moku pēdas redz:

Te līķis, cirtienā šķelts pušu,

Tur kāķis, dakšas, katls dažs,

Pilns darvas nu jau stingušas,

Pie bendes bluķa apkrituša.

Bet tālāk ķetnu tērauds ciets

Un apgruzduši kauli pelnos,

Vai miroņi, kam cauri miets

Ir izdurts, izķēmoti melnē.

Cik sen, kad nobrūnējis sniegs

Vēl kāri asins strūklas dzēra

Un plūda vaidi, iekams liegs

Pēc mokām nāca nāves miegs

Un savu laupījumu tvēra.

Kas tur? Kam pieder zirgs, kas trauc

Pār drūmo laukumu, cik jaudas?

Kas svilpo, runā, skaļi sauc

Nakts mijkrēslī, kur valda snauda?

Brašs opričņiks tur čalo, smej,

Uz slēpu tikšanos viņš traucas,

Tam krūtīs kaisles vētra jaucas,

Un runā viņš: «Mans kumeļ, hei,