Dārija tūdaļ apvainojās.
«Draudziņ, tur ir arī tavs portrets,» viņa atvadoties pavēstīja un atslēdzās.
īvs palika sēžam kā sastindzis pie satumsušā ekrāna. «Mans portrets? Vai tiešām — Irma? Varbūt tā ir viņas izstāde? …»
Vakarā viņš vēlreiz izsauca Parīzi. Taču Dārijas aparāts neatbildēja. Tikai pēc dažām dienām viņam izdevās vēlreiz dabūt savienojumu ar māsu, kam tajā laikā bija eksāmeni.
Sākumā Dārija, kā jau to varēja gaidīt, bija uz viņu apvainojusies un dusmīga, taču, sapratusi, ka īvu nezin kādēļ ir satraukusi ziņa par izstādi un portretu, kļuva laipnāka. Virakam veltīto darbu autore esot jauna, bet jau plaši pazīstama māksliniece, kas pati vairākus gadus strādājusi Virakā. Viņas vārds esot Irma, uzvārdu Dārija neatceroties. Ja nu īvu tas interesējot, viņa noskaidrošot un rīt paziņošot. . .
īvs vairs māsā neklausījās. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka šis troksnis noslāpēja visu uz pasaules. Un unisonā sirdspukstiem smadzenēs atbalsojās: «Irma, Irma .. . Viņa atceras . .. Atceras mani…»
Nākamajā dienā īvs izlūdzās Vilenam atvaļinājumu un aizlidoja uz Parīzi.