Lielajās reljefajās kartēs virs vadības pults, tāpat kā agrāk, zibsnī dažādu krāsu gaismas signāli, tikko dzirdami klab reģistrētājmehānismi, trīsuļo neskaitāmo rādītāju bultas, uzliesmo un nodziest kontrolekrāni. Viraks atrodas savā nebeidzamajā sardzē, cilvēki uz Zemes var gulēt mierīgi puslodē, kur valda nakts, un strādāt un atpūsties puslodē, kur ir diena. Ivs paskatījās uz lielo globusu zāles vidū. Terminatora līnija jau bija šķērsojusi Amerikas rietumu piekrasti un tikko manāmi pārvietojās pa Klusā okeāna zilo virsmu. Patlaban tā bija pie Lieldienu salām. Pēc trim stundām nakts atnāks arī šurp. Ivs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tieši
tā — pēc divarpus stundām šeit kļūs tumšs. Līdz tumsai viņam jāpagūst parādīt Dārijai salu un Galvenās bāzes pilsētiņu.
Grasīdamies piecelties, viņš krēslā sakustējās.
— Pagaidi!— Rišs sacīja.— Es tūlīt uz pāris minūtēm atbrīvošos, parunāsimies. Ek, nolāpīts! . . .
— Vai kaut kas nav kārtībā?— īvs jautāja.
— Nekas sevišķs. Tas ir Odingva. Dabūjām ar viņu sakarus, bet nez kur pazuda.
— Kur viņš pašreiz atrodas?
— Tur . . .— Rišs ar pirkstu norādīja gaisā.— Pirms divām stundām izlidoja no stacionārā pavadoņa «SP-četr- padsmit». Vai tu vari iedomāties, Odingva mēģināja uzņemt sakarus viņam neparedzētā laikā.