—  Acīmredzot būs atjēdzies un tāpēc apklusa.

—        Tas ir iespējams,— Rišs nomurmināja, joprojām spiezdams uz pults pogas,— tomēr var būt arī pavisam kas cits.

Uzacis saraucis, viņš lūkojās tukšajos ekrānos, bet tad pagriezās pret īvu.

—  Tātad tu esi atgriezies ītakā — mūsu mīļajā kaktā.

—       Tā vien rādās, ka jūs šeit no visas tiesas esat par to šaubījušies.

—   Saproties, «šaubīties» nebūs īstais vārds, bet es . . .

Rišs aprāvies no jauna pagriezās pret kontrolekrāniem.

—  Nu — ko tad tu . . . Pasaki!

—        Nē, nekas. Tu visu šo pusgadu nevienu reizi nedevi par sevi nekādu vēsti.

—        Ko lai es pavēstītu? lielāko daļu laika pavadīju sanatorijā. Mediķi piespieda izņemt pilnu profilaktisko ciklu.

—  Tas šeit nenāks par ļaunu.

—  Riš, vai ir kas jauns?

—        Gan jā, gan nē . .. No vienas puses, viss rit pēc plāna: kvadrāts pēc kvadrāta. No otras, vienā kvadrā­tiņā, kā šķiet, briest pārsteigums. Vilens tev paskaidros, ja tu atgriezīsies pie zemūdens meklējumiem.

—  Un kas vēl?

—        Teikšu tev skaidri un gaiši: nekā interesanta. Kārtē­jie darbi. Jā, Odingva šodien dzenas pakaļ kaut kādam tērauda konstrukcijas gabalam. Tas verķis pa divi lāgi pamanīts no stacionārajiem pavadoņiem. Padomā, elek­tronika to neuztver, bet vizuāli tas novērots divas reizes. Droši vien mētājies sāņus no galvenajām trasēm. Tika