nolemts, ka jāiznīcina. Odingva aizlidoja, bet pagaidām nevar atrast. Pēdējo ziņojumu saņēmu pirms stundas.
— Kas gan tas varētu būt?
— Visticamāk, ka būs kādas pirmās orbitālās observatorijas fragments. Toreiz vēl nebija instrukcijas «IN-viens».
— Pagājušais gadsimts atkal atgādina par sevi.
— Un atgādinās vēl un vēl. Piegānījuši visu tuvo kosmosu! Žvadzināja par meteorītu draudiem, bet paši sagādājuši darbu vairākām paaudzēm. Meklējumi kosmosā nu jau norit vairāk nekā četrdesmit gadu, tomēr Zemes apkaime vēl aizvien nav pilnīgi droša lidojumiem.
— Riš, kas jauns virszemes grupās?
— Arī nekas, bet darba jau pietiek.
— Un kā ar cilvēkiem?
— Patiesību sakot, diezgan bēdīgi. Vilens sagatavojis kārtējo uzsaukumu jaunatnei. Pie mums joprojām neviens lāgā negrib nākt. Esam pārāk tālu no zinātnes priekšpulka. Pilsētās kādreiz bijuši slaucītāji, sētnieki, atkritumu vedēji. Savākuši visādas grabažas un īpašās izgāztuvēs sadedzinājuši. Bet vai tad mūsu Viraks nenodarbojas ar to pašu? Mainījies ir darbu apjoms, metodes, tehnoloģija, taču būtība ir palikusi tā pati.
— Rišār, kas tev lēcies? Vai nav laiks arī tev doties atvaļinājumā?
— Sen jau bija laiks. .. Bet es sāku prātot, vai nebraukt pavisam prom. Man ir apnicis būt par pagātnes asenizatoru.
— Paklau — kas manā prombūtnē pie jums te noticis?