—   Nekas nav noticis . . . Taču puiši iet prom. Rojs un Stīvs aizgāja, Iljass neatgriezās no atvaļinājuma . ..— Rišs uz brīdi apklusa.— Nu, par Irmu tu jau droši vien zini. . . Neņem ļaunā, Iv, bet es biju gandrīz pārliecināts, ka arī tu paliksi tur — Lielajā zemē, kur darāmi īsti darbi.

īvam pēkšņi šķita, ka lielā telpa ir satumsusi. Viņš pat palūkojās uz logu. Nē, pie skaidrajām debesīm joprojām spoži spīdēja saule.

«Tā, tieši par to es visvairāk baidījos. Irma . . . Tātad šeit viņas nav. Tātad viņas toreizējā negaidītā aizbrauk­šana nav bijusi kaprīze. Vai tiešām viņa neatgriezīsies? Nekad? . . .» īvs papurināja galvu un abām rokām at­meta atpakaļ garos, gaišos matus. Uz Rišu neskatīdamies viņš sacīja:

—  Nē. Man patīk mūsu darbs. Patīk. Vai tu dzirdi?

Viņš apklusa, gaidīdams atbildi, bet Rišārs vienīgi

paraustīja plecus un no jauna pievērsās kontrolekrāniem. Zālē valdīja klusums. Klusums un skumjas.

«Jā, izrādās, ka viss ir daudz sliktāk, nekā es biju paredzējis,» Ivs domāja. «Muļķis! Esmu velti cerējis. Ja Rišārs aizbrauks, būs pavisam draņķīgi. . . Un kāpēc es atvedu šurp Dāriju? Bet tā jau bija viņas ideja. Tomēr vajadzēja atrunāt. Ar Rišāru gan, šķiet, viss vēl nav zaudēts. Viņam jau šad tad uznākusi depresija. Jāapsprie- žas ar Vilenu. Tas, ja vien gribēs, izvēdinās viņam smadzeņu krokas.»