— Nu, par ko tu aizdomājies?— Rišārs jautāja un pavīpsnāja.— Nožēlo, kas esi atbraucis? Vai tad tu nezināji par Irmu? Jūs taču kopā aizceļojāt. Paklau, vēl nav par vēlu. Amfībija uz lidostu atiet pēc pusstundas. Tikai es viens pats esmu tevi te redzējis. Dodies prom — meklē viņu!
— Nē,— īvs apņēmīgi sacīja.— Kāds tam sakars ar Irmu? Tā ir viņas darīšana. Katram pašam jāizlemj, ko viņš uzskata par pareizu. Es nepametīšu Viraku. Riš, es esmu atgriezies strādāt! Vai tad mūsu darbs kļuvis mazāk svarīgs? Esmu vienisprātis ar Vilenu: Viraks arī ir priekšējā līnija. Tie esam mēs, kas gādājam, lai dzīve būtu drošāka, vieglāka, skaistāka. Pa ceļam šurp es redzēju, ka cilvēki itin labi dzīvo tur, kur vēl pirms desmit gadiem pletās radioaktīvie tuksneši. Paies neilgs laiks — un Viraka attīrītāju rokās būs Zemes klimata un laika apstākļu atslēgas .. . Bet tu saki: «Tālu līdz priekšējām līnijām …» Nieki!
— Iv, cik gadu tu strādā Virakā?
— Desmit.
— Bet es — sešpadsmit. Pirms trim gadiem es dsmāju gandrīz tāpat kā tu.
— Tātad nesen kaut kas ir mainījies. Manas prombūtnes laikā.
— Draudziņ, tas notika pamazām. Mani sāka kaitināt vienveidība, ikdienišķums. Jebkuram darbam ir ne vien sākums, bet arī gals. Mūsējam nav gala. Pirms piecdesmit gadiem tika plānots ap gadsimta vidu pabeigt okeānu attīrīšanu. Termiņš pagāja, kad mēs abi vēl nebijām nākuši pasaulē. Bet ko mēs darām?