—  Riš, neviens neko citiem neuzspiež!

—  Par laimi! Tāpēc es prātoju par aiziešanu.

—       Zēl. . .— Ivs novērsās un sāka lūkoties laukā pa logu — tur, kur virs palmu galotnēm zilgmoja okeāns.

—       Paies daži gadi — un tevi piemeklēs tā pati kaite,— pēc laba brīža sacīja Rišārs.

«Viņš it kā taisnojas,» Ivs nodomāja.

—       Agri vai vēlu tas notiek ar katru. Nav iespējams atdot tam visu mūžu.

—  Bet Vilens?

—  Tādi kā Vilens ir izņēmumi.

—       Tomēr tādi ir, vai nav tiesa?— Ivs spēji pagriezās ar visu krēslu.— Un ne jau Vilens viens ir atdevis Virakam savu mūžu. Viņš, bez šaubām, ir izņēmums. Dzīvs bū­dams, ieguvis nemirstību. Lielajā zemē viņam par godu jau tiek celti monumenti. Tie apliecina cieņu, pateicību. Vilenam un arī Virakam. Bet vai mēs abi neesam daļiņa no Viraka?

—       Nu, nu, priecājies, ja tas palīdz tev saglabāt entu­ziasmu!

—       Mans entuziasms, Riš, nav jāsaglabā. Vai zini, es biju mūsu skolā. Galvenais darbaudzinātājs atļāva man parunāties ar vecākā cikla puišiem. Daudzi pēc skolas beigšanas grib braukt pie mums.

—       Grib . . . Viņiem vēl laika gana pārdomāt. Ja tu būtu atvedis kādu līdzi.. .

—  Es atvedu.

—  Interesanti gan, ko tad?

—  Māsu. Mēs Kairā satikāmies. Un viņa . . .