—  Nevajag,— Ivs teica.— Viss ir skaidrs. Pateicos.

Viņš nolēma lidot caur Maskavu un Kairu. Būtībā

dažām stundām vai pat dienām nebija nozīmes. Laika vēl pietika, un iespējams, ka Galvenajā bāzē viņu neviens negaida. Kairā patlaban vajadzētu būt Dārijai. īvs gan­drīz veselu gadu nebija ticies ar māsu.

♦ ♦ ♦

Maskavā Ivs bija paredzējis ielidot naktī. . . Izrādījās, ka viņa lidmašīnai ir ļoti veca konstrukcija — no «pirms- skaņas» laikiem. Tā lidoja diezgan zemu virs mākoņiem. Pa ceļam divas reizes kaut kur nosēdās. Ivs izslēdza individuālās informācijas ekrānu un, krēslā atlaidies, mēģināja nosnausties. Aerodromos pasažieri iekāpa un izkāpa, taču krēsls Ivam blakus palika tukšs. Ilumina­torā pamazām nodzisa sārtais riets, mākoņi lejā kļuva purpursarkani, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes.

Aiz muguras kāds paklusu stāstīja par Antarktikas eksperimentu, minēja skaitļus, termiņus un vairākas reizes atkārtoja, ka pēc dažām dienām viss izšķiršoties. Ivs nodomāja, ka trijos sanatorijā pavadītajos mēnešos viņš ir krietni atpalicis no zemes dzīves. Sanatorijas kotedžās, kas atradās saudzējamā priežu silā, publiskās informācijas ekrāni tika ieslēgti divas reizes dienā uz pusstundu. Ārsti visādā veidā centās izolēt savus aizbil­stamos no ārējās informācijas straumes. Jūra, saule, profilaktiskas procedūras, spēles, sports . . . Ivs nogrozīja galvu: «Kā es to esmu izturējis! Labi, ka viss jau aiz muguras …»