—       Māsu? Pie mums?— Rišārs izbrīnījies iesaucās, acis plati ieplezdams.— Tas tik ir joks! Kā redzams, atvaļinā­jums tev nav nācis par labu. Viņa droši vien ir beigusi normālskolu?

—       Viņa ir beigusi Augstāko arhitektūras skolu. Patla­ban mācās Mākslas akadēmijā. Viņa strādāja izrakumos.

—       Un viņai sagribējās pastrādāt pie mums? Un tu, protams, neatrunāji? Tie esot cilvēki! Kur viņa ir?

—  Lejā, parkā.

—       Tūlīt ved šurp! Pēc nolikuma ikvienam, kas šeit iebraucis, jāierodas pie Galvenās bāzes dežurējošā dispe­čera. Kā viņu sauc?

—  Dārija.

Rišs pagriezās ar visu krēslu pret iekšējo sakaru ekrānu.

—       Uzmanību! Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa dežurējošais dispečers Rišārs Osovskis aicina

Dāriju Maklaju, kura tikko ieradusies salā. Dārija, lūdzu, uznāc Centrālā posteņa augšējā zālē! Tevi gaida.

Pa atvērtajiem logiem kā tāla atbalss atplūda Rišāra vārdi, kas bija izskanējuši lejā parkā no sarunu iekārtām.

Ivs piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās laukā. Tropiskās saules caurstarotajā sulīgajā zaļumā no Galvenās bāzes uz visām pusēm parkā aizstiepās sudra­boti celiņi košu ziedu ietvarā. Pa vienu no tiem steidzīgi nāca tumšmataina meitene baltā, īsā tunikā. Vējš puri­nāja viņas matus, un viņa pieturēja plīvojošās cirtas ar melnīgsnējām, līdz pleciem kailām rokām.