Ivs saknieba lūpas un, acis samiedzis, atskatījās uz draugu.

—  Ko tu esi sagudrojis?

—   Gribu paskatīties uz tavu māsu. Vai es vismaz tādējādi nedrīkstu gūt atalgojumu par vienmuļajām dežūrām? Turklāt pēc nolikuma mans pienākums ir ziņot Galvenajam par jauna darbinieka ierašanos. Viņa taču ir atbraukusi uz mūsu ūkņu strādāt?

—  Protams.

—  Tātad es rīkojos pēc nolikuma.

—  Trešo reizi tu piemini nolikumu! Manas prombūtnes laikā, Riš, tu esi kļuvis formālists.

—   Tu arī kļūsi tāds. Pirms izlemsi aiziet. Draudziņ, tas ir tikpat nenovēršams kā vecums.

Bez trokšņa atbīdījās durvis, un ienāca Dārija. Rišs atslīga krēslā un plati iepleta acis: «Kas to būtu domājis! Ivs ir nepārspējams! Ne ar vārdiņu neieminējās, ka viņam ir tāda māsa .. .»

—   Dārija, tas ir Rišs . ..— īvs ar tikko manāmu zobga­lību pārlaida skatienu no māsas uz draugu, kurš bija zaudējis valodu.— Tas pats . . . Vai tu atceries? Šodien viņš bāzē ir pats galvenais.

—  Vai man jāziņo par ierašanos?

Šaurs smulgas sejas ovāls vijīgu, tumšu matu oreolā. Augsta piere. Košas lūpas. Zema, dziedoša balss. Lielas, melnas acis — vērīgas un nedaudz ironiskas. Slaids augu­miņš. Daiļi pleci. Un kājas .. . Rišs gribēja pateikt kaut ko ļoti nozīmīgu, taču smejošās melnās acis viņam bija atņēmušas pēdējās runasspējas. Viņš klusēja un, mazliet apjucis, smaidīja.