Dārija pameta ašu skatienu uz brāli un bikli nolaida uz leju tumšās skropstas.

—  Mums skolā stāstīja, ka Viraka inženieri izceļoties ar strauju reakciju.

—   Hm . . .— Rišs iesāka, velti mēģinādams tikt vaļā no pēkšņā aizsmakuma.

—   Vari uzskatīt, Dārija, ka tavs ziņojums pieņemts,— īvs pavēstīja, nosēdinādams māsu atzveltnes krēs­lā.— Nebrīnies, ka mēs esam tik lakoniski. Virakā cits citu saprot no pusvārda. Replika, kuru tu nupat dzirdēji, ir neparasti ietilpīga. Tajā ir gan atzinība, gan paškritis­kas analīzes elements, gan šaubas, kas šajā situācijā ir gluži dabiskas. Bet patlaban Rišs sastāda programmu ESM, kurā tiks ievadīti tavi parametri, lai noteiktu, kurp tevi nosūtīt: uz kosmosu, okeāna dzelmē vai…

—   Vai tu beidzot apklusīsi!— piesmakušā balsī teica Rišs.— Citādi aizsūtīšu tevi pašu . .. vēl tālāk. Sveici­nāta, Dārija, un . .. piedodiet! Vainīgs jau ir Ivs. Viņš neko sakarīgu nepaskaidroja. Es domāju, ka visu par viņu zinu. Bet nezināju pat, ka viņam ir tāda māsa.

—   Pieņemu jūsu atvainošanos . . .— Dārija pamāja.

—   Esmu ar mieru pieņemt arī jūsu formulējumu «tāda», uzskatot to kā šeit iecienītu komplimentu. Priecājos ar jums iepazīties, Riš! Bet vispār jau es jūs pazīstu. Mēs esam tikušies, lai gan, protams, jūs mani neatceraties.