—  Tikušies? Hmm . . . A-ā, atceros . . .

—   Neko jūs neatceraties! Jūs uzstājāties skolā, kuru bijāt beidzis. Bet es biju šajā sarīkojumā. Pat kaut ko pajautāju. Laikam par milzu krakenu . . .

—   Nu kā tad! . . .— Rišs atkal iesāka.

—   Nemēģiniet apgalvot, ka jūs atceraties! Es toreiz biju pirmā cikla audzēkne. Starp citu, skolas Lielajā zālē, tāpat kā agrāk, karājas jūsu ģīmetne.

—  Hmm? . . .

—  Brāļa ģīmetne arī . ..— Dārija pamāja uz Iva pusi.

—   Audzinātāji ar jums abiem briesmīgi lepojas. Bet, manuprāt, jūs tikāt pieminēti pat par daudz. Vēl esmu jūs redzējusi videoraidījumu ekrānā.

—  Tas bija pērno rudeni,— Ivs ieminējās.

—   Tencinu par paskaidrojumu!— Rišs uzmeta drau­gam niknu skatienu.— Ja atmiņa mani neviļ, videopro- gramma pēdējos gadus mūs ir atcerējusies tikai vienu reizi — un tas tiešām bija pagājušajā rudenī.

—   Bet tas bija liels raidījums,— Dārija iebilda.— Liels un ļoti cildinošs.

—    Un tajā nemaz tik daudz nerunāja par «mums»,— Ivs precizēja,— bet galvenokārt par Rišāru Osovski, kurš…

—    Tā vien rādās, ka tu esi nolēmis mani galīgi nokaiti­nāt . ..— Rišs viņu tūdaļ pārtrauca.— Nebendē man nervus! To, Dārija, neesmu es izdomājis, tas ir Vilena iemīļotais izteiciens. Man vēl trīs stundas jādežūrē.

—    Vai redzi, Dārija, cik mēs šeit esam bikli!— Ivs nevainīgi piezīmēja.