— Ja aplūkojam birokrātiju kā pasaules uzskata elementu, tā patiešām stāv tuvu reliģijai,— īvam par izbrīnu, pavēstīja Dārija.— Tikai loti primitīvai reliģijai . . . Priekšmetu fetišisms, konkrēti — administrācijas un amatu, dokumentu, papīru fetišisms, klanīšanās tā saucamo autoritāšu priekšā, vienalga, vai tās būtu administratīvas, zinātniskas vai jebkuras citas autoritātes;
augstākstāvošā kults; citāti, nevis dzīvas domas; necieņa pret cilvēku. Vesels lielāku un mazāku dievību panteons! Cilvēcisko attiecību jomā tā bija atgriešanās tālā pagātnē. Jaunās tehnoloģijas laikmetā — atgriešanās pagātnē . . . Vai jums, Riš, tomēr nebūtu vieglāk likvidēt uz mūsu planētas šādas tādas birokrātisku izdarību sekas, ja jūs varētu atbildēt uz jautājumu «kāpēc?» . . . Kāpēc viņi rīkojušies tieši tā, nevis citādi?
Osovskis klusēdams nogrozīja galvu. Viņa uzmanību bija saistījis viens no ekrāniem, kurš zaļgani iegaismojās, tomēr tajā pašā mirklī atkal kļuva tukšs un pelēcīgs.
— Odingva gribēja stāties tiešos videosakaros, bet neizdevās,— šie vārdi bija domāti tikai īvam.— Ja būs kaut kas svarīgs, viņš tūlīt to pārraidīs pa radio Centrālajam postenim . . .
Visi trīs neviļus aizturēja elpu, un klusumā, kas iestājās, kļuva skaidri saklausāms, kā tikšķ metronoms, skaitīdams Zemes laika sekundes.