«Piecas, sešas, septiņas .. . desmit,» Dārija domās skaitīja. «Mēs esam kļuvuši vēl par desmit sekundēm vecāki.»
— Centrālais sakaru punkts!— sacīja Rišs.— Vai ir jaunas ziņas?
Tajā pašā mirklī automāta metāliskā balss atsaucās:
— Centrālā posteņa dežurējošajam dispečeram jaunas ziņas nav ienākušas.
— Sakari ar Odingvu?
Metāliskā balss uz brīdi noslāpa neizprotamā šalkoņā, bet pēc tam skaidri atbildēja:
— Atrodas ārpus radiouztveres robežas.
— Pateicos,— sacīja Rišs un, pavērsies pret īvu, piebilda:— Jocīgi.. .
— Vai jūs esat par kaut ko noraizējies?— Dārija jautāja.
Rišs brīdi neatbildēja. Viņš pārlaida skatienu kontrolekrāniem un lielai reljefai pusložu kartei, kura atradās virs pults un kurā pulsēja simtiem daudzkrāsainu zibšņu, pēc tam pagriezās pret Dāriju un pasmaidīja:
— Nē, pagaidām viss ir normāli.
— Bet ko nozīmē uguntiņas lielajā kartē?
— Tās norāda, ka Viraks stāv sardzē un Zemes cilvēki var mierīgi strādāt un gulēt.
— Oho, vai tad jūs esat tik daudzi?— Dārija bija patiesi pārsteigta.
Rišs papurināja galvu.
— Diemžēl mūsu ir pārāk maz. Tā visa ir automātika. Cilvēki atrodas tikai dažās vietās un piedalās vienīgi visatbildīgākajās operācijās, kad atklājas, ka mehānismi ir bezspēcīgi.