«Tu paliksi manā vietā,» viņa sacīja īvam. «Ar Vilenu ir saskaņots.» Irma piedraudēja īvam ar pirkstu, paredzēdama, ka viņš iebildīs. «Un vispār — pēc atvaļinājuma es laikam pāriešu uz citu grupu, jo pretējā gadījumā mēs viens otram pamatīgi apriebsimies.»
Nākamajā rītā viņas vairs nebija. Ne no viena neatvadījusies, viņa gluži vienkārši rītausmā bija pārsēdusies pretimbraucošā Viraka amfībijā, kas devās uz Tokiju.
īvu toreiz visvairāk sarūgtināja tieši tas, ka viņa bija aizbraukusi neatvadoties. Klusībā viņš bija cerējis, ka Irma, pēc tam kad abi tik ilgi kopā nostrādājuši, atļaus pirms ilgās šķiršanās uz atvadām sevi noskūpstīt. Tam, ka Irma pēc atvaļinājuma varētu grupā neatgriezties, viņš gluži vienkārši neticēja.
Bet viņa neatgriezās. Pēc mēneša īvs uzzināja, ka ir iecelts par grupas vadītāju. Pēc tam īvs tā iegrima darbā, ka Irmu atcerējās arvien retāk un retāk. Pagāja gandrīz pusotra gada. Irma uz Galveno bāzi neatbrauca.
Reiz, sarunādamies pa videotelefonu ar Dāriju — māsa toreiz vēl mācījās Parīzē —, īvs uzzināja par gleznu izstādi, kas bija veltīta Viraka darbinieku varonībai. Dārija tieši tā pateica: «Varonībai…» īvam šis vārds šķita tik smieklīgs, ka viņš nespēja novaldīt smaidu.