Tikpat uzmanīgi jaunais virsnieks palīdzēja arī otrai jaunavai, kas rūpīgi slēpa seju no apkārtējo kareivju skatieniem. Likās, ka četru vai piecu gadu starpība bija mācījusi viņu izturēties piesardzīgāk. Viņas stāvs bija tikpat daiļi veidots un jātnieces tērpā nezaudēja nekā no savas grācijas, bet bija pilnīgāks un vairāk nobriedis nekā māsai.
Tiklīdz meitenes bija nosēdinātas seglos, arī virsnieks veikli uzlēca zirgā, un visi trīs palocījās Vebam, kas bija iznācis uz mājas sliekšņa izvadīt ceļotājus. Pagriezuši zirgus, viņi, kalpu pavadīti, sīkos rikšos devās uz nometnes ziemeļu vārtiem. Kamēr viņi nojāja šo mazo atstatumu, neviens nerunāja ne vārda, bet piepeši jaunākā meitene klusu iekliedzās. Gluži negaidot viņai garām paslīdēja indiānis skrējējs un devās projām pa lielo kara ceļu. Lai gan indiāņa pēkšņā un savādā parādīšanās otrai meitenei nelika iekliegties, taču uztraukumā viņa palaida vaļā plīvura galu — un varēja redzēt, ka, vērojot indiāņa lunkano gaitu, viņas tumšajās acīs iespulgojās līdzjūtība, izbrīns un reizē arī šausmas. Vecākās meitenes mati bija spīdoši melni kā kraukļa spalvas. Sejas krāsa tomēr nebija tumša, bet veselīgi sārta, taču bez mazākā raupjuma. Sejas panti viņai bija pareizi, cēluma apgaroti un brīnum- daiļi. Viņa pasmaidīja par savu uztraukumu, un starp lūpām pazibēja zobi, kuru baltums pārspēja vislabāko ziloņkaulu. Sakārtojusi plīvuru, viņa nolieca galvu un jāja klusēdama, it kā domas lidotu kaut kur tālu projām,