Indiānis bija apbruņots ar savas cilts toma­hauku un dunci, bet pēc kareivja gluži neizskatījās. Kara- krāsa bija izplūdusi viņa mežonīgajā sejā, un tas padarīja tumšos sejas pantus vēl naidīgākus un atbaidošākus. Ari viņa kvēlojošās acis mirdzēja kā ugunīgas zvaigznes cauri mākoņiem. Uz brīdi viņa ciešais, bet piesardzīgais ska­tiens sastapās ar otra pārsteigto skatienu, bet tad novēr­sās un it kā ieurbās tālos apvāršņos.

Kalpu bars sakustējās, atskanēja klusas, maigas balsis. Kaujas zirga apbrīnotājs steidzīgi atkāpās pie- savas vājās, mazās ķēvītes, kuras aste bija sasieta mezglā un kura tur­pat tuvumā mierīgi krimta nometnes ap vītušo zāli; atspie­dies ar elkoni uz vilnas segas, kas aizstāja seglus, viņš sāka novērot aizjājējus. Pa to laiku no otras puses pie ķēvītes piegāja kumeliņš un sāka ieturēt rīta maltīti.

Jauns cilvēks karafe virsnieka tērpā pavadīja līdz zir­giem divas jaunas meitenes, kas,~ spriežot pēc apģērba, bija nodomājušas doties grūtajā ceļojumā Cauri mežiem. Pēkšņi rīta vējš pacēla zaļo plīvuru, kas zemu nokarājās no jaunākās meitenes cepures, un atsedza žilbinoši bal|u seju, zeltainus matus un mirdzošas, zilas acis. Viņa nesa­mulsa, kad zaļais plīvurs novējoja gaisā, un apveltīja pa­kalpīgo jaunekli ar smaidu.