Jaunākā no meitenēm jau bija attapusies no izbīļa un, smiedamās par savu vājumu, rotaļīgi uzrunāja jauno virs­nieku, kas jāja viņai blakus:

—    Vai šādu spoku mežos ir daudz, Heivard? Ja tā, tad mums ar Koru būs jāsaņem visa drosme, pirms mēs sasto­pamies ar briesmīgo Monkalmu.

—    Sis indiānis ir mūsu armijas «skrējējs», un, pēc viņa cilts izpratnes, viņš ir varonis, — uzrunātais ātbildēja. — Viņš brīvprātīgi pieteicās aizvest mūs līdz ezeram pa maz pazīstamu taku. Tā mēs nokļūsim pie mērķa ātrāk,par karaspēkā nodaļu.

—    Viņš man nepatīk. — Jaunā meitene nodrebēja, da­ļēji izliekoties, bet vairāk īstās šausmās. — Vai jūs viņu labi pazīstat, Danken, — citādi taču jūs neuzticētos viņa vadībai?

—    Jā, es viņu pazīstu, — jaunais cilvēks pārliecinātā balsī teica, — pretējā gadījumā jau es uz viņu nepaļautos un vēl tādā brīdī. Runā, ka viņš esot kanādietis, un tomēr viņš kalpojis mūsu draugiem mohaukiem, kas, kā jūs zi­nāt, ir viena no sešām sabiedrotajām ciltīm[1]. Esmu dzirdē­jis, ka viņu pie mums atveduši savādi apstākļi, kas saistīti ar jūsu tēvu. Liekas, ģenerālis izturējies nežēlīgi pret šo indiāni. Bet es esmu šo niecīgo gadījumu aizmirsis; pie­tiek, ka tagad viņš ir mūsu draugs.