— Ja viņš ir bijis mana tēva ienaidnieks, tad man viņš patīk vēl mazāk! — Meitene tagad "bija uztraukusies no tiesas. — Lūdzu, vai jūs neparunātu ar viņu, major Heivard, es gribu dzirdēt viņa balsi! Tas gan liekas muļķīgi, bet es arvien spriežu par cilvēku pēc viņa balss.
— Tas būtu veltīgi, viņš droši vieji atbildētu ar kādu izsaucienu. Viņš gan saprot angliski, bet kā lielākā daļa viņa ciltsbrāļu izliekas, ka neprot mūsu valodu. Bez tam —• diezin vai viņš vēlēsies ar mani runāt tagad, kad kara apstākļi liek viņam izturēties ar vislielāko cieņu. Bet, lūk, mūsu ceļvedis apstājies. Acīmredzot tur sākas taka, pa kuru mums jānogriežas.
Majoram Heivardam bija taisnība. Indiānis stāvēja nekustīgi un, jātniekiem tuvojoties, norādīja uz biezajiem krūmiem kara ceļa malā, kuros bija saskatāma taka — tik šaura, ka pa to varēja jāt tikai rindā.
•— Pa šo taku mums jānogriežas, — jaunais virsnieks sacīja klusā balsī. — Neizrādiet nekādas šaubas, citādi atsauksiet briesmas, no kurām baidāties.
— Kora, kā tu domā? —- ierunājās gaišmatainā Alise. — Vai nebūtu drošāk sekot karaspēkam?
— Jūs slikti pazīstat mežoņu paražas, Alise, tāpēc arī nesaprotat, kādos apstākļos no viņiem jābaidās, — Hei- vards sacīja.