— Ja ienaidnieks jau sasniedzis valku — kas gan nav iedomājams, tāpēc ka priekšā atrodas mūsu izlūki, — tad tas ielenks karaspēka nodaļu, jo tur var iegūt vairāk skalpu. Karaspēka ceļš ir zināms, bet mūsu taka vēl noslēpums, jo tikai pirms stundas nolēmām pa to jāt.

—   Vai tiešām mēs neuzticēsimies šim cilvēkam tikai tādfšļ, ka viņa izturēšanās ir citāda un ādas krāsa tumša? — Kora vēsi sacīja.

Alise vairs nešaubījās. Viņa uzcirta savam naragan- setam[2] ar pātagu, pirmā pašķīra krūmu zarus un devās pa krēslainu, līkumotu taku indiānim pakaļ. Heivārds sa­jūsmināts uzlūkoja Koru un nolieca viņas priekšā krūmu zarus, kamēr Alise viena pati devās uz priekšu. Pavadoņi nesekoja viņiem līdzi mežā, bet aizjāja pa lielo ceļu. Hei- vards paskaidroja, ka tā iepriekš norunāts, jo tālredzī­gais indiānis ieteicis samazināt pēdu daudzumu uz takas. Tā varētu apmānīt Kanādas sarkanādainos, ja, tie nejauši būtu atklīduši tik tālu pulkam priekšā.

Kādu laiku ceļa grūtības neļāva sarunāties. Bet, kad viņi bija izjājuši cauri plašajai krūmāja .joslai, kas auga gar kara ceļu, viņi nonāca zem mūžsenu koku krēslainām velvēm. Šeit ceļš kļuva ērtāks, un, tiklīdz indiānis redzēja, ka sievietes spēj labi valdīt savus zirgus, viņš devās uz priekšu ātrāk — pa pusei skrienot, pa pusei soļojot.