Iebiedētie kolonisti sadzirdēja mežoņu kaujas saucienus katrā vētras brāzienā, kas triecās šurp no bezgalīgajiem mežiem rietumos.
Baiļu pārņemts, veselais saprāts nespēja iegrožot iztēli, kas briesmas daudzkārt pārspīlēja. Pat visdrošsirdīgākie un pašapzinīgākie vīri jau sāka šaubīties par kara iznākumu. Bailīgo un mazdūšīgo skaits neticami ātri vairojās, tie jau paredzēja, ka visi Anglijas īpašumi Amerikā vai nu nonāks citticībnieku — franču rokās, vai ari franču sabiedrotie — indiāņi tos nežēlīgi nopostīs.
Kad cietoksnī, kas atradās starp Hudzonas upi un ezeriem esošās valkas dienviddaļā, pienāca vēstis par Mon- kalma virzīšanos augšup pa Šampleina ezeru, turklāt vēl ar tik lielu armiju, «cik kokiem lapu», tās uzņēma ar mazdūšīgu padevību. Ziņu par Monkalma tuvošanos atnesa kāds indiānis vasaras dienas pievakarē. Līdz ar šo ziņu indiānis nodeva cietokšņa komandantam ari pulkveža Monro, kurš pārvaldīja cietoksni Svētā ezera krastā, prasību, lai nekavējoties nosūta viņam iespējami lielus palīgspēkus. Piecas jūdzes lielo attālumu, ko meža dēls bija veicis divās stundās, karaspēka daļa ar vezumiem varēja noiet no saules lēkta līdz rietam. Anglijas kroņa uzticamie kalpi bija nosaukuši vienu no cietokšņiem par Viljama Henrija fortu, otru — par Edvarda fortu.