Meža klusums un vientulība bija iztraucēti. Indiānis pateica Heivardam dažus vārdus lauzītā angļu vatodā, Heivards savukārt griezās pie svešinieka, pārtraucot un uz laiku izbeidzot viņa muzikālos vingrinājumus.
— Lai gan briesmas mums nedraud, piesardzība liek izturēties šajā mežā tik klusu, cik vien iespējams. Jūs mani atvainosiet, Alise, ka man uz laiku jālaupa jums patīkamā izklaidēšanās un jālūdz šis džentlmenis atlikt dziedāšanu uz piemērotāku brīdi.
•— Jūs tiešām man laupāt lielu baudu, — Alise šķelmīgi atteica. — Vēl nekad man nav gadījies dzirdēt tik lielisku dziedāšanu, turklāt ar tik mazvērtīgiem vārdiem. Biju nogrimusi zinātniskos prātojumos par vienības trūkumu starp skaņu un jēgu, "kad jūs manu apceri pārtraucāt ar savu vareno basu, Danken!
•— Nesaprotu, ko jūs apzīmējat par manu vareno basu, — Heivards atteica, acīmredzot Alises piezīmes aizskarts, — bet es zinu, ka jūsu un Koras drošība man ir dārgāka par visām Hendeļa kompozīcijām.
Viņš apklusa un ātri pagrieza galvu uz biezokņa pusi, tad aizdomīgi uzlūkoja ceļvedi indiāni, kas mierīgi turpināja ceļu. Jaunais virsnieks nicīgi pasmaidīja pats par sevi, jo krūmā mirdzošās meža ogas viņš bija noturējis par glūnoša mežoņa spožajām acīm. Viņš jāja vien tālāk, atkal atsākdams pārtraukto sarunu.