Bet majors Heivards maldījās tikai tāpēc, ka uz brīdi bija ļāvis jaunības iedomībai nomākt modrības garu. Tikko jātnieku rinda bija pajājusi garām, uzmanīgi pašķīrās biezokņa krūmu zari un parādījās mežonīga, kara- krāsām izkrāsota, naida pilna seja, kas nolūkojās ceļotājiem pakaļ. Uzvaras prieks atplaiksnīja mežu iemītnieka tumši izkrāsotajos vaibstos, vērojot izraudzītos upurus, kas, nekā nenojauzdami, jāja tikai uz priekšu. Takas līkumos starp kokiem pavīdēja vieglie, graciozie sieviešu stāvi, aiz tiem Heivarda vīrišķīgais augums, līdz pēdīgi arī neveiklais dziedāšanas skolotājs nozuda aiz neskaitāmo koku tumšajiem stumbriem.
III NODAĻA
Atstāsim lētticīgo Heivardu un viņa paļāvīgās pavadones jājam tālāk mūžamežā un pavirzīsim darbības lauku dažas jūdzes uz rietumiem no tās vietas, kur pametām jātniekus.
Tajā dienā divi vīrieši sēdēja nelielas, bet straujas upītes krastā apmēram stundas gājumā no Veba nometnes. Likās, viņi kādu vai kaut ko gaidīja. Varenā meža nojume pletās līdz pašam upes krastam un liecās pat pāri tam, metot tumšajā, spožajā straumē vēl tumšāku ēnu. Saules spēks kļuva vājāks, dienas karstā svelme mazinājās, no biezoknī apslēptajiem avotiem un strautiem pacēlās vēsi izgarojumi un kā viegla migliņa izplūda gaisā.