Šajā vientuļajā stūrītī valdīja dziļš klusums, kas rakstu­rīgs Amerikas dabas ainavai jūlijā; šad tad to pārtrauca vienīgi abu vīriešu klusās balsis, atspirgušā dzeņa laiskā, klusā kalšana, sīļa skarbais brēciens un attāla ūdenskri­tuma dobjā rūkoņa.

Šīs vājās, aprautās skaņas bija pārāk pierastas mežu iemītniekiem un netraucēja viņus nogremdēties uzsāktajā sarunā. Viens no vīriešiem bija sarkanādainais, un ap­ģērbs rādīja, ka viņš ir mežu iemītnieks. Otra saulē iede­gusi seja tomēr bija gaišāka un liecināja, ka viņš cēlies no eiropiešiem, lai gan viņa tērps bija rupjš un līdzinājās iezemiešu apģērbam.

Indiānis sēdēja uz apsūnojuša baļķa gala un pēc in­diāņu paražas uzsvēra savus, vārdus ar mierīgām, izteik­smīgām roku kustībām. Viņa ķermenis bija gandrīz kails un izzīmēts ar baltām un melnām svītrām, kas attēloja šausmīgu nāves emblēmu. Gludi noskūtās, galvas virsū lepojās tikai nepieciešamā bruņnieciskā matu šķipsna bez jebkādiem izgreznojumiem, izņemot vienu vienīgu iespraustu ērgļa spalvu, kas noliecās pār kreiso plecu. Aiz jostas bija aizsprausts tomahauks un angļu izstrādā­juma skalpējamais nazis. Pārmesta šķērsām pār kailo, muskuļaino celi, gulēja īsa kara šautene, ar kādām baltie cilvēki mēdza "apbruņot savus indiāņu sabiedrotos. Kara­vīra platās krūtis, spēcīgie locēkļi un nopietnā seja rā­dīja, ka viņš jau sasniedzis savus spēka gadus, bet vītums viņu vēl nav skāris.