Baltais vīrietis, cik varēja spriest pēc tām ķermeņa daļām, ko neapslēpa apģērbs, likās jau no agras jaunības iepazinies ar grūtībām un smagu darbu. Viņa stiegrainais stāvs bija drīzāk vājš nekā pilnīgs. Katrs nervs, katrs muskulis likās stiprināts un norūdīts nemitīgā cīņā un pūliņos. Viņš bija tērpies zaļā mednieka kreklā ar izbalējušām dzeltenām bārkstīm, galvā viņam bija vasaras cepure no ādas, kam nocirpta spalva. Ari viņš aiz jostas nēsāja dunci, bet tomahauka viņam nebija. Pēc iezemiešu paražas viņa mokasīnus greznoja raibi izrotājumi. Vienīgais apģērba gabals zem mednieka krekla bija briežādas stilb- sargi, sānos un virs ceļiem savilkti ar briežu cīpslām. Apģērbu papildināja ādas soma un pulvera rags, un blakus pie koka bija pieslieta ļoti gara šautene. Šā mednieka vai izlūka acis bija mazas, bet skatiens ass, ātrs un nemierīgs. Sarunājoties viņš pastāvīgi lūkojās visapkārt, it kā meklētu pēc medījuma vai baidītos no slepena ienaidnieku uzbrukuma.
— Tavas cilts teikas, Cingačguk, liecina man par labu, — viņš teica.-Abi sarunājās valodā, ko prata visi iezemieši, kas dzīvoja apgabalā starp Potomakas upi un Hudzonu.