— Tavi senči atnāca no rietošās saules zemes, šķērsoja lielo upi1 , sakāva vietējos iedzīvotājus un ieņēma viņu zemi. Mani senči atnāca no sārtās rīta blāzmas puses pāri lielajam, sāļajam ezeram un darīja tāpat ka tavējie. Lai tad dievs spriež par mums, draugiem neklājas velti šķiet vārdus!
— Mani senči karoja ar kailiem iezemiešiem! — indiānis stingri atbildēja tajā pašā valodā. — Vai tad tu neredzi atšķirību, Vanagacs, starp karavīra krama bultu un svina lodi, ar kādu jūs nogalināt?
— Arī indiānim ir saprāts, lai gan daba viņam devusi 6arkanu ādu! — baltais vīrietis sacīja. — Es neesmu mācīts cilvēks un to neslēpju, bet, spriežot pēc tā, ko esmu pieredzējis briežu un vāveru medībās, man liekas, šautene manu senču rokās nebūs bijusi tik bīstama kā loks un asas indiāņa acs mērķēta krama bulta.
— To tu esi dzirdējis no tēvutēviem, — indiānis vēsi atbildēja. — Bet ko saka jūsu vecie? Vai viņi stāsta jaunajiem karavīriem, ka bālģīmji stājušies pretī sarkanādai- najiem un karojuši ar akmens cirvjiem' un koka šautenēm?
— Man nav aizspriedumu, un es nelielos ar savas izcel- šanās priekšrocibam, kaut gan pat mans ļaunākais ienaidnieks. virs zemes kāds irokēzs neuzdrošināsies apgalvot, ka es neesmu īsts baltais cilvēks, — izlūks atbildēja, ar .slēptu apmierinājumu aplūkodams savu krietni gaišāko, vājo, muskuļaino roku. — Es atzīstos, ka nepiekrītu ļoti daudziem savu ciltsbrāļu darbiem. Bet es taču nevaru atbildēt par citu cilvēku rīcību. Katru notikumu var attēlot no divām pusēm, tādēļ es prasu tev, Cingačguk, — kas notika, kad mūsu senči pirmoreiz sastapās?